Kalendāri, kalendāri…

    Tas ir arī izdevums, kura galvenā daļa ir šāda veida saraksts.
    1582.gadā Eiropas katoļu zemēs stājās spēkā jauns kalendārs, joprojām dēvēts tā ieviesēja pāvesta Gregora XIII vārdā par Gregora kalendāru - laika skaitīšanas sistēma, kas vairāk tuvināja Saules gadam, mūsdienu laika skaitīšanas sistēmai. Pirms tam  lietoja t.s. Jūlija kalendāru, kuru Romas diktators Jūlijs Cēzars ieviesa jau mūsu ēras 45.gadā. Gada garums pēc Jūlija kalendāra atpalika no patiesā par 11 minūtēm un 14 sekundēm. Laika gaitā nobīde kļuva jau acīmredzama. Lai labotu pusotrā tūkstošgadē uzkrāto kļūdu, pāvests Gregors XIII pieņēma lēmumu - vienkārši izlaist iekavētās desmit dienas.
    Latvijas teritorijā pāreja no Jūlija kalendāra jeb vecā stila uz Gregora kalendāru jeb jauno stilu bijusi grūta un sarežģīta. Rīgā šo kalendāru maiņu 1584.-1589.gadā savā labā centās izmantot turīgie pilsētnieki cīņā ar Rīgas rāti par tiesībām piedalīties pilsētas pārvaldē. Tie zināmi kā Kalendāra nemieri. Tā kā Latvijas novadi ietilpa dažādās valstīs, pāreja uz jauno stilu notika dažādos laikos. Lielākās atšķirības kalendāra lietošanā bija 17. un 18.gadsimtā. Pēc atsevišķu Latvijas novadu iekļaušanas Krievijas impērijā tika atjaunots vecais stils. Pēdējā pāreja uz jauno stilu notika Pirmā pasaules kara laikā, ko okupētajā teritorijā ieviesa Vācija. Vidzemē un Latgalē pāreja uz Gregora kalendāru tika noteikta 1918.gada 1.februārī, skaitot to par 14.februāri. Kopš tā laika pagājuši 105 gadi. Visā Latvijas teritorijā vienots kalendārs tika pieņemts 1919.gadā. Taču arī vēl 1921.gada kalendāros tika norādīti vecā un jaunā stila datumi. Salīdzināšanai ar šodienu, der ielūkoties arī laika prognozēs 1921.gada februārim.
    Lauku cilvēku dzīvais un redzamais kalendārs bija Saules un Mēness stāvokļi, augu ziedēšana un nobriešana, dzīvnieku izturēšanās, arī dziedātājputnu atgriešanās. Sējas un ražas novākšanas ritmi bija ar to visu saskaņā. Rakstītie kalendāri bija garīdznieku un citu mācītu vīru ziņā. Tikai pēc reformācijas, kad arvien vairāk cilvēku iemācījās lasīt un rakstīt, iespiestos kalendārus iecienīja arī zemnieki. Tajos viņi atrada nepieciešamo informāciju, dažādus padomus.
    Viens no pirmajiem zināmajiem kalendāriem latviešu valodā ir Jelgavā 1758.gadā iespiestā „Zemnieku jeb latviešu laiku grāmata, vēlāk – “Jauna un veca latviešu laiku un notikušu lietu grāmata”. Ar vairākiem nosaukumu variantiem „Laiku grāmata” iznāca līdz 1919.gadam. 1781.gadā kalendārus sāka izdot arī Vidzemē. Jau 19.gadsimta beigās - 20.gadsimta pirmajās desmitgadēs Latvijas teritorijā iznāca turpat divi desmiti tematisku kalendāru.
    Pirmais interesantais kalendārs Madonas muzeja krājumā nonāca 1945.gadā no kādreizējās Cesvaines muzeja kolekcijas - Krišjāņa Barona „Mūžīgais kalendārs” (viņa oriģināldarbs). Tas ir centimetru biezs egles koka dēlītis. Uz tā ir papīra lapas – 3 apļi ar iedaļām (nedēļas dienas, datumi un mēneši). Apļa vidū piestiprināta grozāma skārda bultiņa.
Attēli no Madonas muzeja krājuma.